Bahāullā piedzima 1817. gadā 12. novembrī Irānas galvaspilsētā Teherānā. Jau agrā bērnībā Viņā bija vērojamas diženuma iezīmes. Bahāullā bija cēlies no dižciltīgas ģimenes, un, kad Viņš sasniedza jaunekļa gadus, Viņam tika piedāvāts amats valdnieka galmā. Taču Viņš atteicās, jo vēlējās ziedot visu savu laiku apspiestiem, trūcīgiem un slimiem cilvēkiem, nostiprinot taisnīgumu. Tāda bija Bahāullā mīlestība pret cilvēcei. Viņu vajāja, izsūtīja, un ieslodzīja cietumā uzreiz pēc tam, kad Viņš sāka sludināt Dieva Mācību. Sākumā Viņu iekala važās drūmā un pretīgā Teherānas pazemes cietumā. Viņu četras reizes pārsūtīja no vienas vietas uz otru, līdz beidzot Viņš nonāca cietuma pilsētā Akkā, Osmaņu impērijas teritorijā. Ciešanas, ko Viņš tur piedzīvoja, bija tik lielas, ka Viņš nosauca Akku par “Vislielāko Cietumu”.
Divi vareni valdnieki - Irānas šahs un Osmaņu impērijas sultāns - ar visiem spēkiem cīnījās pret Bahāullā un Viņa Mācībām. Taču Patiesības Gaismu nav viegli apslāpēt. Ūdens, ar kuru to cenšas nodzēst, pārvēršas eļļā un baro šo uguni, kas iedegas arvien spožāk un spožāk. Nekas nespēja apturēt Bahāullā augošo ietekmi. Jo tālāk varas iestādes Viņu izsūtīja, jo vairāk Viņa Mācība piesaistīja cilvēku, kas atzina Viņa Varu un Diženumu. Neraugoties uz nemitīgajām vajāšanām, Bahāullā turpināja atklāt Dieva Vārdu un Savas četrdesmit gadu ilgās misijas laikā atnesa pasaulei daudz mīlestības un garīgās enerģijas.
Bahāullā šķīrās no šīs pasaules 1892. gadā 29. maijā. Viņa Atdusas Vieta, kuru mēs uzskatām par vissvētāko vietu uz zemes, atrodas netālu no Akkas pilsētas.
